rokoko, arhitektūrā
Atjaunots 2023. gada 1. aprīlī
(angļu rococo, vācu Rokoko, franču rococo, krievu рококо)
arhitektūras stils Eiropā no 1715. gada līdz 1780. gadam
Saistītie šķirkļi
Amalienburga Nimfenburgas kompleksā. Netālu no Minhenes, 2000. gads.
Avots: Scanpix/akg/Bildarchiv Monheim.
Satura rādītājs
1.
Jēdziena definīcija un etimoloģija
3.
Vēsturiskā izveidošanās laikmeta kontekstā
7.
Stila ietekme uz vēlāko laiku arhitektūru
Multivide 9
Saistītie šķirkļi
Tīmekļa vietnes
Ieteicamā literatūra
Kopīgot
Izveidot atsauci
Drukāt
Satura rādītājs
- 1.
Jēdziena definīcija un etimoloģija
- 2.
Galvenās stila iezīmes
- 3.
Vēsturiskā izveidošanās laikmeta kontekstā
- 4.
Vēsturiskā attīstība
- 5.
Sekulārā arhitektūra
- 6.
Sakrālā arhitektūra
- 7.
Stila ietekme uz vēlāko laiku arhitektūru
Jēdziena definīcija un etimoloģija
Jēdzienu “rokoko” lieto, lai apzīmētu arhitektūras un mākslas stilu vai stilistisko virzienu, kas aizsākās Francijā 18. gs. sākumā un izplatījās Eiropā, kur vietām saglabāja aktualitāti līdz pat 18. gs. 80. gadiem. Definīcija mūsdienās joprojām ir nenoteikta un mākslas vēstures literatūrā formulēta atšķirīgi: rokoko identificē ar vēlo baroku; citkārt to aplūko kā vienu no stilistiskajiem virzieniem, kas bija aktuāls vēlā baroka periodā; citkārt – kā patstāvīgu stilu.
Jēdziena izcelsme ir neskaidra un tiek saistīta ar vārdu “rokajs” (no franču rocaille), ko vēsturiski attiecināja uz vēlās renesanses (renesanse) dārzu grotās veidotām dekoratīvām gliemežvāku kompozīcijām (mūsdienās to lieto, lai apzīmētu rokoko stilam raksturīga ornamenta pamatelementu – asimetriskā kompozīcijā apvienotu stilizētu gliemežvāka un akanta motīvu vijumu). 18. gs. franču valodā vārda rocaille nozīme paplašinājās: jau ap 1734. gadu to sāka attiecināt uz tobrīd aktuālo franču mākslas stilu. Franču mākslas vēstures literatūrā stila apzīmēšanai tradicionāli līdz pat mūsdienām lieto jēdzienu style Rocaille – kā sinonīmu jēdzienam rococo; abi jēdzieni ir vienādi pēc nozīmes, taču atšķiras pēc vārda stilistiskās nokrāsas. Jēdzienu “rokoko” stila apzīmēšanai mākslas kritikā pirmoreiz sāka izmantot klasicisma uzplaukuma laikā 18. gs. beigās, šo nosaukumu lietojot nievājošā nozīmē. Negatīvo konotāciju rokoko jēdziens zaudēja ap 1840. gadu un pamazām ieguva mūsdienu izpratnei atbilstošu skaidrojumu.
Galvenās stila iezīmes
Rokoko stils attīstījās no baroka stila. Baroku un rokoko vienoja kopīga tieksme veidot arhitektūras, glezniecības un tēlniecības sintēzi, nojaukt telpiskās robežas, radīt vienotus dekoratīvus ansambļus. Taču 18. gs. gaume bija mainījusies un vairākos aspektos rokoko veidojās arī kā baroka pretstats: baroka arhitektūras mērķis bija panākt emocionālu efektu, savukārt rokoko – sniegt vizuālu baudījumu un labsajūtu; barokam raksturīgās smagnējības vietā rokoko deva priekšroku vieglam un elegantam arhitektūras risinājumam, vairoties izpaust celtnes tektoniku tās arhitektoniskajā kompozīcijā un nereti atsakoties no klasiskā ordera lietojuma; ēku konstruktīvās uzbūves atveidi kļuva vieglāki; formālos kontrastus aizstāja formāla vienotība un saskaņa; intensīvo krāsu paleti nomainīja bāli, gaiši pasteļtoņi apvienojumā ar zeltu vai sudrabu.
Fasādes rokoko arhitektūrā visbiežāk bija risinātas vienkārši un atturīgi, īpašu uzmanību pievēršot interjeram, kurā rokoko stils izpaudās vispilnīgāk. Rokoko interjeru raksturo izsmalcinātība un ornamentāla piesātinātība: sienu un griestu apdarē plaši bija izmantots brīvrokas tehnikā stukā (no itāļu stucco ‘apmetums’) veidots viegls un delikāts plastiskais dekors (kartušas, arabeskas, rokaja ornaments), kuram visbiežāk nebija ne vēsturiskas, ne simboliskas nozīmes; iecienītas bija arī lakotas koka virsmas, spoguļvirsmas, figurālu kompozīciju gleznojumi.
Paviljons no Johana Mihaela Hopenhaupta (Johann Michael Hoppenhaupt) dzīvojamo un dārzu māju fasāžu albuma.
Avots: Europeana / Hamburgas Mākslas un amatniecības muzejs (Museum für Kunst und Gewerbe Hamburg).
Vēsturiskā izveidošanās laikmeta kontekstā
18. gs. galvenais arhitektūras jaunrades centrs bija Parīze, kur rokoko stils veidojās 18. gs. 2. dekādē. Monumentālu piļu kompleksu būvniecība Francijā bija zaudējusi aktualitāti. Nozīmīgākos arhitektūras projektus šajā periodā pasūtīja aristokrāti, kas Francijas karaļa Luija XV (Louis XV) valdīšanas laikā (1715–1774) no Versaļas atgriezās Parīzē. Lielā skaitā tika būvēti jauni savrupnami – t. s. hoteļi jeb pilsētas rezidences (franču hôtel ‘pilsētas pils’), kas tika projektēti atbilstoši jaunākajām tendencēm: pieaugošām prasībām pēc komforta un pēc privāta un intīma rakstura vides.
Stils sasniedza briedumu un piedzīvoja uzplaukumu 18. gs. 30. gados: popularitāti ieguva asimetriskas kompozīcijas shēmas, plaši tika lietots rokaja ornaments. Rokoko stila izveidē līdzdarbojās franču dizaineri, tēlnieki un arhitekti: Žils Marī Openors (Gilles-Marie Oppenordt), Žists Orēls Mesonjē (Juste-Aurèle Meissonnier), Pjērs Lepotrs (Pierre Lepautre) un citi. Dizainera Nikolā Pino (Nicolas Pineau) inovatīvie interjera meti, kuros visagrāk parādījās rokoko stilam raksturīgie rokaja varianti, pirmoreiz tika publicēti mākslas kolekcionāra Pjēra Žana Marjeta (Pierre-Jean Mariette) izdotajos vairāku sējumu gravīru albumos “Franču arhitektūra” (L'Architecture française, 1727), kas kļuva par populāru arhitektūras paraugu grāmatu, sekmējot stila izplatību. N. Pino meti tika iekļauti arī arhitekta Žaka Fransuā Blondela (Jacques-François Blondel) agrīnā publikācijā “Vispārīgi par atpūtas māju projektēšanu un ēku noformēšanu” (De la Distribution des Maisons de Plaisance, et de la Décoration des Edifices en Général, 1737), kas tobrīd bija viens no Eiropas arhitektūrā ietekmīgākajiem enciklopēdiskajiem izdevumiem. Jaunās laikmeta tendences atbalsojās arī citu franču arhitektu un akadēmiķu arhitektūras teorijas darbos. Piemēram, Šarla Etjēna Brizē (Charles-Étienne Briseux) sacerējumi – “Mūsdienu arhitektūra jeb māksla būvēt labi dažādiem cilvēkiem” (Architecture moderne ou l'art de bien bâtir pour toutes sortes de personnes, 1728) un “Lauku māju būvniecības māksla” (L'art de bâtir des maisons de campagne, 1743) – atklāja paradigmas maiņu dzīvojamo ēku – pilsētas namu, lauku villu un piļu – projektēšanā, uzsverot komforta nozīmi un tā atbilstību attiecīgajiem sociālajiem apstākļiem; teorijā parādījās atziņas, ka klasiskais orderis jālieto vienīgi prestižāko būvju, piemēram, dievnamu, valdnieku piļu un nozīmīgu sabiedrisku ēku fasādēs. Arī arhitekts Žermēns Bofrāns (Germain Boffrand) sacerējumā “Grāmata par arhitektūru” (Livre d’architecture, 1745) pauda atziņas par arhitektūras noformējuma atbilstību tās mērķiem, norādot, ka katrai ēkai piemīt individuāls raksturs, kas izriet ne vien no tās uzdevumiem, bet arī no pasūtītāja personības un vēlmēm, kas arhitektam jāņem vērā, lai izstrādātu atbilstošu ēkas projektu.
18. gs. 1. pusē arhitektūras teorijā un praksē vienlaikus saglabājās spēcīga interese par klasisko arhitektūru. Šajā periodā rokoko un klasicisms līdzāspastāvēja un nereti viens otru papildināja.
Rokoko stils iekļāva arī eksotiskus elementus. Aktīva tirdzniecība ar Austrumāziju 18. gs. sekmēja Ķīnas kultūras un mākslas tradīciju ietekmi Eiropā: aristokrātu vidē iecienītas kļuva Ķīnas meistaru darinātas tapetes; popularitāti ieguva arī dažādi tēmai veltīti atdarinājumi un radoši izpildījumi (chinoiserie), piemēram, vietējo meistaru darināti dekoratīvi gleznojumi ar Ķīnas motīviem Šantiljī pilī (Château de Chantilly), Ķīniešu paviljona (Chinesisches Haus, 1755–1764) un Pūķa paviljona (Das Drachenhaus, 1770–1772) būves Sansusī pils (Schloss Sanssouci, 1745) parkā Potsdamā un tamlīdzīgi.
Žists Orēls Mesonjē. 18. gs.
Nikolā Pino dekorētā galerija ar rokaja ornamentiem Hôtel de Villars (celta 1732–1733) Parīzē.
Avots: Europeana/Nacionālā mākslas vēstures institūta bibliotēka (Bibliothèque de l`Institut national d'histoire de l'art).
Vēsturiskā attīstība
Rokoko stils no Parīzes strauji izplatījās visā Francijā un 18. gs. 30. gados arī pārējās Eiropas valstīs. 18. gs. vidū, kad klasicisms kļuva par vadošo arhitektūras stilu, rokoko Francijā piedzīvoja negatīvu kritiku un strauji zaudēja popularitāti. Taču daudzviet Eiropā stils saglabāja aktualitāti līdz pat 18. gs. 80. gadiem.
Rokoko neguva būtisku rezonansi Lielbritānijas arhitektūrā, kur dominēja klasiskās tendences. Augstākie rokoko stila sasniegumi īstenoti Francijas un Dienvidvācijas arhitektūrā. Izcili stila piemēri tapuši arī Austrijā u. c. Eiropā.
Rokoko stils guva izplatību arī Latvijas dievnamu un piļu arhitektūrā, piemēram, Rundāles pils interjerā, kurā dekoratīvo apdari stukā 1765.–1768. gadā veidoja vācu tēlnieks un stuka meistars Johans Mihaels Grafs (Johann Michael Graff).
Sekulārā arhitektūra
Hoteļu jeb pilsētas namu arhitektūrā izplatīti bija tradicionālie trīs un četru spārnu plāna varianti, taču Parīzē pieejamie šaurie apbūves gabali rosināja arhitektus meklēt arī jaunus plānojuma risinājumus, piemēram, Ž. Bofrāns, nelielā gruntsgabalā projektējot Amlo de Gurnē namu (Hôtel Amelot de Gournay, 1710), telpas organizēja ap ovālas formas iekšpagalmu. Pilsētu rezidencēm pret pagalmu un dārzu bija vērstas plašas, augstas logu ailas un t. s. franču logi, ārsienas tika vizuāli dematerializētas, un iekštelpas piepildīja gaisma. Nozīmīgs stila paraugs bija Subīza savrupnams (Hôtel de Soubise, 1704–1709) Parīzē; Ž. Bofrāns veidoja Princeses ovālā salona (Salon ovale de la princesse, 1735) u. c. šī nama telpu interjeru, kur spoguļvirsmu plašs lietojums kāpina telpu atvērtības un arhitektoniskās vienotības efektu, noapaļotie telpu stūri veido plūdenas pārejas starp sienu un griestu laukumiem.
Citviet Eiropā joprojām saglabājās pieprasījums pēc monumentālām valdnieku rezidencēm un iespaidīgām reprezentācijas telpām, kurās rokoko izpaudās galvenokārt kā dekoratīvs stils: Šēnbrunnas pilī (Schloss Schönbrunn) Vīnē rokoko stilā noformēta 420 m2 plašā Lielā galerija (Große Galerie, 1735, 1744–1749); Vircburgas pils (Würzburger Residenz) ievērojama ar vācu arhitekta Baltazara Neimaņa (Balthasar Neumann) projektētajām, grandiozu kupolu pārsegtajām telpām – Imperatora zāli (Kaisersaal, 1749–1751) un 580 m2 rekordlielo Kāpņu zāli (Treppenhaus, 1735); Bavārijas karaļa rezidencē (Residenz) Minhenē beļģu arhitekts un dizainers Fransuā de Kiviljē (François de Cuvilliés) projektēja Rezidences teātri (Residenztheater, 1750–1753), kur varēja uzņemt vairāk nekā 500 skatītājus.
Rokoko stils vispilnīgāk izpaudās nelielās atpūtas un izpriecu pilīs, kuras cēla līdzās monumentālām rezidencēm: F. de Kiviljē projektētā medību pilis – Amalienburga (Amalienburg, 1734–1739) Nimfenburgas pils (Schloss Nymphenburg) kompleksā pie Minhenes, kā arī Falkenlustes medību pils (Jagdschloss Falkenlust) Augustusburgas pils (Schloss Augustusburg, 1729–1737) kompleksā Brīhlē; vācu arhitekta Georga Venceslausa fon Knobelsdorfa (Georg Wenzeslaus von Knobelsdorff) projektētā Sansusī pils Šarlotenburgas pils (Schloss Charlottenburg) kompleksā Potsdamā un citas. Šo atpūtas piļu arhitektūra nedemonstrē greznību, tai piemīt intīms raksturs un tam atbilstošs mērogs un proporcijas: 1–2 stāvi, īpaši zems cokols, nelielas telpas un spoguļu zāles ar filigrānu noformējumu; dažkārt sastopami arī frivolu antīkās mitoloģijas tēmu atveidi fasāžu figurāli plastiskajā dekorā un citi.
Princeses ovālā salona interjers Subīza savrupnamā. Parīze, 2000. gads.
Fotogrāfs Ahims Bednorzs (Achim Bednorz). Avots: Scanpix/akg/Bildarchiv Monheim.
Imperatora zāle Vircburgas pilī. Vircburga, 1998. gads.
Fotogrāfs Florians Monheims (Florian Monheim). Avots: Scanpix/akg/Bildarchiv Monheim.
Amalienburgas eksterjers. Netālu no Minhenes.
Avots: Shutterstock.com.
Sakrālā arhitektūra
Francijas dievnamu arhitektūrā rokoko stils izpaudās samērā reti, piemēram, Ž. Bofrāna projektētās Linevilas Sv. Žaka baznīcas (L’église Saint-Jacques, 1730) noformējumā. Krāšņākie rokoko stila dievnami celti Dienvidvācijā, no tiem ievērojamākie – Bavārijā: vācu arhitekta Dominika Cimmermaņa (Dominikus Zimmermann) projektētā Štainhauzenes svētceļojuma baznīca (Wallfahrtskirche Steinhausen, 1728), kā arī Vīses svētceļojuma baznīca (Wieskirche, 1745–1754) pie Minhenes; B. Neimaņa projektētā Fircenhailigenas baznīca (Basilika Vierzehnheiligen, 1743–1772) pie Lintenfelzes; vācu arhitekta Johana Mihaela Fišera (Johann Michael Fischer) projektētais Impērijas klosteris Otobeirenē (Reichskloster Ottobeuren, 1744).
Stila ietekme uz vēlāko laiku arhitektūru
Francijā 19. gs. notika rokoko stila atdzimšana (Rococo Revival), un atsevišķi stila aspekti 19. gs. 20.–60. gados epizodiski no jauna guva aktualitāti arī citviet Eiropā. 19. gs. beigās rokoko kļuva par vienu no jūgendstila ietekmju avotiem.